Parastā dzērvene (Vaccinium oxycoccos)

Sodināšana prasa nopietnu sagatavošanos: ir jāizrok bedre (apmēram 40 cm dziļa), tā jāizklāj ar biezu plēvi vai ģeotekstilu (lai saglabātu mitrumu), un jāpiepilda ar skābu (kaļķotu) kūdru. Stādus stāda 20-30 cm attālumā citu no cita, nedaudz padziļinot stīgas, lai tās ātrāk apsakņotos. Pēc iestādīšanas dobi bagātīgi aplej un mulčē ar tīru smilti (apmēram 3-5 cm slānī), kas palīdz uzturēt mitrumu un saknēm elpot. Vislabākā vieta ir saulains, atklāts laukums, jo ēnā ogu būs maz un tās būs skābas.

Pārstādīšana dzērvenēm klasiskā izpratnē nav nepieciešama un pat nav vēlama, jo tās veido blīvu paklāju. Ja stādījums kļūst pārāk blīvs vai vecs, to drīzāk atjauno ar "smilšošanu" (uzberot jaunu smilšu kārtu) vai izgriežot vecos stādus. Ja tomēr nepieciešams pārvietot stādus, to dara agrā pavasarī vai rudenī, izgriežot velēnas gabalus ar visām saknēm un pārceļot uz jaunu, sagatavotu skābas kūdras vietu.

Laistīšana ir kritiski svarīga, īpaši vasarā - kūdras slānim jābūt pastāvīgi mitram (kā izspiestam sūklim), bet ne stāvošā ūdenī (izņemot pavasara palus). Ja kūdra vienreiz pilnībā izkalst, to ir ļoti grūti atkal samitrināt, un augi var aiziet bojā. Laistīšanai vislabāk izmantot lietus ūdeni vai dīķa ūdeni; krāna ūdens bieži ir pārāk kaļķains un laika gaitā sabojās augsnes pH līmeni.

Dzērvenes ir purva augi, kas pieraduši pie nabadzīgas vides, tāpēc mēslošana jāveic ļoti uzmanīgi un minimālās devās. Pavasarī (maijā) var lietot speciālo mēslojumu rododendriem vai zilenēm, kas nesatur hloru un kaļķi, bet deva jāsamazina uz pusi. Pārmēslošana ar slāpekli veicina milzīgu lapu augšanu, bet samazina ogu ražu un ziemcietību. Nekad neizmantojiet kūtsmēslus, pelnus vai kompostu, jo tie sārmina augsni un nogalina sēni (mikorizu), kas palīdz dzērvenēm baroties.

Galvenā genēšana dzērvenēm ir horizontālo stīgu ierobežošana, ja tās sāk kāpt ārā no dobes, un vertikālo dzinumu pļaušana ražas novākšanai (rūpnieciski), bet dārzā to dara reti. Reizi 3-4 gados ieteicams veikt stādījuma atjaunošanu, uzberot 2-3 cm biezu smilts vai kūdras kārtu tieši virsū augiem. Tas piespiež stīgas apsakņoties no jauna, veidojot spēcīgu sakņu sistēmu un jaunus, ražīgus vertikālos dzinumus. Vecās, sausās stīgas var izgriezt pavasarī.

Visvieglākā pavairošana ir ar horizontālajiem dzinumiem (stīgām), kas saskarē ar zemi paši izdzen saknes. Pavasarī vai vasaras sākumā var nogriezt 10-15 cm garus stīgu gabalus un iespraust tos mitrā kūdrā, atstājot virspusē tikai 2-3 cm. Uzturot augstu mitrumu, tie apsakņojas dažu nedēļu laikā. Var pavairot arī ar sēklām (no ogām), bet sējeņi aug lēni un ražu sāk dot tikai pēc 4-5 gadiem.

Ziemošana parasti notiek veiksmīgi, jo dzērvenes ir pielāgotas ziemeļu klimatam un labi ziemo zem sniega. Tomēr kailsals (zem -15°C) var bojāt ziedpumpurus, kas veidojas jau rudenī. Lai pasargātu stādījumu bezsniega ziemās, to var apsegt ar egļu zariem vai agroplēvi. Rūpnieciskajos purvos stādījumus mēdz appludināt un ļaut iesalt ledū, bet dārzā tas parasti nav iespējams.

Visbīstamākā slimība ir dažādas ogu puves (mumioze), kad ogas kļūst cietas un neēdamas, un dzinumu kalšana sēnīšu infekciju dēļ. Profilaksei svarīga ir gaisa cirkulācija un nepārmēslošana ar slāpekli. No kaitēkļiem dzērvenes dažkārt apdraud tinēji un smecernieki, bet dārzos tie parasti nerada lielus zaudējumus. Galvenais "kaitēklis" ir nezāles - tās purva dobē jāravē regulāri, jo dzērvenes nespēj konkurēt ar agresīvām zālēm.

• Kāpēc dzērvenes nīkuļo un neaug? Visbiežākais iemesls ir nepiemērots augsnes pH (pārāk sārmains). Pārbaudiet skābumu un, ja nepieciešams, laistiet ar paskābinātu ūdeni.
• Kāpēc ogas ir sīkas? Trūkst ūdens ogu briešanas laikā vai stādījums ir pārāk sabiezināts un "noēd" barības vielas.
• Vai var stādīt parastajā dārza zemē? Nē, dzērvene tur neaugs. Tai obligāti vajag skābu kūdru un mitrumu.