Parastā egle (Picea abies)

Sodināšana jāveic pārdomāti, ņemot vērā koka lielo augumu nākotnē (ja vien neplānojat to regulāri cirpt). Egle mīl vēsu, mitru, trūdvielām bagātu augsni un slikti panes sausu, karstu smilti. Stādīšanas bedrei jābūt plašai, lai seklās saknes varētu brīvi izplesties uz sāniem. Neierociet sakņu kakliņu dziļāk, nekā tas audzis iepriekš, jo egle var nosmakt. Dzīvžogiem stādiet stādus 50-80 cm attālumā vienu no otra.

Mazu eglīšu pārstādīšana (līdz 1-1,5 m) ir samērā viegla, ja to dara pareizajā laikā – agri pavasarī (aprīlī) vai rudenī (septembrī). Svarīgākais ir saglabāt pēc iespējas lielāku, plakanu sakņu kamolu, jo galvenās barotājsaknes atrodas virskārtā. Lielu koku pārstādīšana ir tehnoloģiski sarežģīta un prasa speciālu tehniku. Pēc pārstādīšanas eglei nepieciešams liels ūdens daudzums un balsti pret vēju.

Laistīšana ir kritiska stādīšanas gadā un sausās vasarās, jo seklā sakņu sistēma nespēj iegūt ūdeni no dziļumiem. Egle ir mitrummīlis un sausumā ātri zaudē skujas un kļūst uzņēmīga pret kaitēkļiem. Laistiet pamatīgi, samitrinot visu sakņu zonu.

Meža egle ir pieticīga, taču dārzā, īpaši dzīvžogos, mēslošana uzlabo tās izskatu un blīvumu. Pavasarī (aprīlī/maijā) lietojiet komplekso skujkoku mēslojumu, kas satur slāpekli jauno dzinumu augšanai. Rudenī (augustā/septembrī) obligāti lietojiet rudens mēslojumu ar kāliju un magniju, kas palīdz skujām nobriest un uzlabo ziemcietību. Magnija trūkums bieži izraisa skuju dzeltēšanu.

Egle ir pateicīgākais koks genēšanai. Dzīvžogus cērpj divas reizes gadā: pirmo reizi pavasarī pirms pumpuru plaukšanas (formēšana) un otro reizi vasaras vidū (jūnija beigās), kad izauguši jaunie dzinumi, lai tos saīsinātu un sabiezinātu vainagu. Arī brīvi augošām eglēm var ierobežot augstumu, nozāģējot galotni, taču tad koks centīsies veidot jaunu galotni no sānu zariem, kas būs regulāri jāformē.

Sugu pavairo ar sēklām, kas nogatavojas čiekuros ziemā un izbirst pavasarī. Sēklas dīgst labi. Šķirnes pavairo tikai ar spraudeņiem vai potēšanu, lai saglabātu to īpašības.

Ziemošana Latvijas klimatā ir bez problēmām – egle ir pilnībā pielāgojusies mūsu ziemām. Tā nav jāsedz. Vienīgais risks jauniem stādījumiem ir meža dzīvnieki (stirnas, aļņi), kas ziemā apgrauž mizu un jaunos dzinumus, tāpēc nepieciešami aizsargi vai repelenti. Dekoratīvās formas var ciest no sniega svara.

Bīstamākais kaitēklis ir egļu astoņzobu mizgrauzis, kas uzbrūk novājinātiem, veciem vai sausuma mocītiem kokiem. No slimībām bieži sastopama skuju bira (sēnīte) un dažādas rūsas. Jaunajiem dzinumiem uzbrūk egļu čiekuroga (veidojas ananāsam līdzīgi pangu veidojumi).

• Kāpēc egle met skujas? Visbiežākais iemesls ir sausums vai tīklērces uzbrukums karstā laikā. Arī stāvošs ūdens (sakņu slāpšana) rada līdzīgu efektu.
• Kāpēc dzīvžogs apakšā ir kails? Egle ir ēncietīga, bet ne tumsas mīle. Ja dzīvžogs nav pareizi veidots (augšā šaurāks, apakšā platāks), apakšējie zari nesaņem gaismu un atmirst.