Dārza (Kaitīgā) kurpīte (Aconitum × cammarum)

Sodināšana jāveic ar vislielāko piesardzību, obligāti uzvelkot biezus gumijas cimdus. Kurpītes vislabāk jūtas daļēji noēnotā vietā, piemēram, zem lieliem kokiem vai ēku ziemeļu pusē, kur augsne saglabājas vēsa un mitra. Tās var augt arī saulē, ja vien augsne ir pietiekami mitra un bagāta ar humusu, bet sausā smiltī tās nīkuļos. Stādīšanas bedri sagatavo dziļu, ielabojot to ar kompostu un mālu, lai nodrošinātu mitruma saglabāšanos. Stāda tā, lai sakņu kakliņš būtu 2-3 cm zem augsnes līmeņa.

Pārstādīšana un ceru dalīšana ir ieteicama reizi 4–5 gados, lai atjaunotu augu un novērstu ziedēšanas samazināšanos. Vislabākais laiks ir agrs pavasaris, tiklīdz parādās pirmie sarkanie dzinumi, vai rudens sākums (septembris). Auga sakņu sistēma sastāv no bumbuļveida saknēm, kuras ir viegli sadalīt, bet tās ir trauslas. Atcerieties, ka saknes ir auga indīgākā daļa – pēc darba rūpīgi nomazgājiet instrumentus un rokas, un nekādā gadījumā nepieskarieties sejai darba laikā.

Laistīšana ir kritiski svarīga, īpaši vasaras karstumā un ja augs stādīts saulainā vietā. Kurpīte necieš izžūšanu – ja augsne ir sausa, apakšējās lapas nekavējoties dzeltē, kalst un birst, atsedzot kailus kātus. Uzturiet augsni pastāvīgi mitru, bet ne purvainu. Mulčēšana ir labākais veids, kā palīdzēt augam saglabāt nepieciešamo mitruma līmeni.

Lai izaugtu spēcīgi ziedkāti, kurpītei nepieciešama regulāra mēslošana, jo tā ir "ēdelīga" ziemciete. Pavasarī, sākoties augšanai, augsni ap ceru bagātīgi mulčē ar satrūdējušiem kūtsmēsliem vai kompostu, kas nodrošina gan barības vielas, gan vēsumu saknēm. Vasaras sākumā, pirms ziedēšanas, var dot komplekso minerālmēslojumu ziedošiem augiem. Izvairieties no pārmērīga slāpekļa daudzuma, kas var veicināt miltrasas attīstību un padarīt kātus vājus.

Genēšana palīdz uzturēt auga dekorativitāti un veselību. Pēc ziedēšanas ieteicams izgriezt noziedējušās ziedkopas, kas ne tikai uzlabo izskatu, bet var veicināt vēlāku ziedēšanu uz sānu dzinumiem un novērš pašizsēju. Rudenī, kad lapas nosalušas, visus lakstus nogriež līdz pat zemei. Visas nogrieztās daļas ir toksiskas – tās nedrīkst likt kompostā, ko izmantos dārzeņiem, un tās jāsargā no saskares ar ādu. Labākais veids ir tās sadedzināt vai izmest atkritumos.

Pavairošana visbiežāk notiek ar cera dalīšanu pavasarī vai rudenī, kas ir vienkāršākais un drošākais veids. Var pavairot arī ar sēklām, taču tas ir sarežģīti, jo sēklām nepieciešama stratifikācija (aukstuma periods) un tās dīgst ļoti lēni (dažreiz pat gadu). Sēklas jāsēj rudenī tieši dobē, lai tās izietu dabisko ziemas ciklu. Jauniegūtie sējeņi uzziedēs tikai 2.–3. gadā.

Ziemošana Latvijā ir teicama, jo kurpīte ir pielāgojusies ziemeļu klimatam (3.-4. zona). Tā ir pilnībā ziemcietīga un tai nav nepieciešama nekāda segšana, pat kailsalā. Rudenī uzbērtā mulča (kūdra vai lapas) drīzāk kalpo kā mēslojums un mitruma regulētājs nākamajai sezonai, nevis kā aizsardzība pret salu. Pavasarī tā mostas agri un dzinumi ir izturīgi pret pavasara salnām.

Visizplatītākā slimība ir miltrasa, kas bieži parādās vasaras otrajā pusē uz lapām kā balta, miltaina kārta, īpaši, ja laiks ir karsts un sauss vai stādījums ir pārāk blīvs. Vēl viena problēma var būt verticilārā vīte (sēne), kas liek augam pēkšņi novīst – šādus augus parasti nākas iznīcināt. No kaitēkļiem kurpītes dažkārt bojā laputis un nematodes, taču to toksiskums pasargā no vairuma citu grauzēju.

• Kāpēc apakšējās lapas kļūst melnas un nokrīt? Tas ir tipisks ūdens trūkuma simptoms (fizioloģiskais sausums) vai verticilārā vīte. Mulčējiet un laistiet bagātīgāk.
• Vai kurpīti var stādīt blakus dārzeņiem? Nekādā gadījumā! Pastāv risks sajaukt kurpītes saknes (kas atgādina mazus rāceņus vai topinambūrus) ar ēdamajiem augiem, kas var beigties letāli.