Skatīties, kā jūsu mīļais fikuss lēnām pārvēršas no sulīgi zaļa koka par dzeltenu, skumju “skeletu”, ir sāpīgi. Esmu tam gājis cauri: pirmais instinkts parasti ir liet ūdeni. Diemžēl tieši šī rīcība visbiežāk nogalina augu, kuru vēl varēja glābt.
Dzeltenas lapas (hloroze) ir fikusa universālais palīgā sauciens. Tā ir kā “Check Engine” lampiņa automašīnai: tā ziņo, ka kaut kas nav kārtībā, bet nepasaka precīzi, kas.
Lai saprastu patieso iemeslu, mums jākļūst par detektīviem. Balstoties uz augu fizioloģijas pamatprincipiem un Penn State universitātes (PSU) augu klīnikas datiem, izšķir piecus galvenos vaininiekus. Šeit ir ceļvedis, kā tos atšķirt.
1. Pārlaistīšana – visizplatītākais slepkava
Ja man būtu jāmin bez skatīšanās, es teiktu, ka jūsu fikuss “slīkst”. Tas ir iemesls numur viens.
- pazīmes: dzeltenās lapas bieži vien ir mīkstas, nevis kraukšķīgas. Tās var izskatīties nedaudzļenganas. Arī zeme podā ir mitra, un no tās var nākt viegla pelējuma smaka.
- kāpēc tas notiek: kad augsne ir nepārtraukti slapja, saknēm trūkst skābekļa. Tās sāk pūt un vairs nespēj uzņemt barības vielas. Augs badojas, lai gan stāv “ēdienā”.
- ko darīt: kā norāda Misūri Botāniskais dārzs, nekavējoties pārtrauciet laistīšanu. Ja situācija ir nopietna, augs jāpārstāda, nogriežot sapuvušās (melnās/gļotainās) saknes.
2. Neregulāra laistīšana (sausuma stress)
Fikusi mīl stabilitāti. Ja jūs aizmirstat augu uz divām nedēļām un tad mēģinat “kompensēt”, ielejot spaini ūdens, augs piedzīvo šoku.
- pazīmes: lapas dzeltē, bet tās ir sausas, ar kraukšķīgiem galiem. Tās var saritināties pirms nokrišanas.
- ko darīt: izveidojiet grafiku, bet vadieties pēc augsnes mitruma. Iebāziet pirkstu zemē: laistiet tikai tad, kad augšējie 2-3 cm ir sausi.
3. Gaismas trūkums un aklimatizācija
Šo bieži novēro rudenī un ziemā. Fikuss, īpaši Ficus benjamina, ir bēdīgi slavens ar savu kaprīzo dabu attiecībā uz vietas maiņu.
- pazīmes: dzeltē un krīt lapas no vainaga iekšpuses vai tās puses, kas vērsta prom no loga.
- konteksts: ja nesen pārvietojāt augu vai ārā kļuvis tumšs, tā ir reakcija uz gaismas samazināšanos. Klemsona Universitātes (Clemson Cooperative Extension) pētnieki skaidro: augs nomet tās lapas, kuras vairs nespēj “pabarot” ar pieejamo gaismas daudzumu. Tā ir enerģijas taupīšana.
- ko darīt: pārvietojiet augu tuvāk logam vai izmantojiet augu lampas. Ja tā ir tikai sezonāla maiņa, neuztraucieties – pavasarī tās ataugs.
4. Barības vielu trūkums
Ja laistīšana un gaisma ir ideāla, bet lapas kļūst bāli dzeltenas, iespējams, augs ir izbadējies.
- slāpekļa trūkums: dzeltē vecākās (apakšējās) lapas, kamēr jaunās paliek gaiši zaļas. Augs “ziedo” vecās lapas, lai barotu jaunās.
- dzelzs trūkums (hloroze): dzeltē tieši jaunās lapas, bet to dzīslas paliek tumši zaļas. Tas bieži notiek, ja ūdens ir pārāk ciets (kaļķains), kas bloķē dzelzs uzsūkšanos.
- ko darīt: izmantojiet sabalansētu mēslojumu telpaugiem (NPK 20-20-20). Merilendas Universitātes eksperti iesaka mēslot tikai aktīvās augšanas sezonā (pavasarī un vasarā), nekad ziemā.
5. Kaitēkļu uzbrukums
Dažreiz dzeltenā krāsa nav slimība, bet gan fizisks bojājums.
- tīklērce: ja ieskatāties vērīgi (vai ar lupu), uz dzeltenīgajām lapām redzami sīki punktiņi un smalks tīklojums apakšpusē. Tīklērces izsūc hlorofilu, atstājot lapas blāvas.
- rīcība: nomazgājiet augu dušā un apstrādājiet ar Neem eļļu vai insekticīdu ziepēm.
Ātrais darbības plāns
Ja redzat dzeltenu lapu, rīkojieties šādi:
- pārbaudiet zemi: ja slapja – ļaujiet izžūt. Ja sausa – padzerdiniet.
- pārbaudiet gaismu: vai augs nav tumšā stūrī?
- apskatiet lapu apakšu: vai tur nav kustoņu?
- neaiztieciet mēslojumu: nemēslojiet slimu vai stresā esošu augu, tas var apdedzināt saknes.
